New Christian Bible Study

The Bible

 

Metjū 13

Study

   

1 Tanī dienā Jēzus izgāja no mājas un apsēdās jūrmalā.

2 Un daudz ļaužu sapulcējās ap Viņu. Tāpēc Viņš iekāpa laivā un apsēdās. Visi ļaudis stāvēja krastā.

3 Un Viņš daudz runāja tiem līdzībās, sacīdams: Lūk, sējējs izgāja sēt.

4 Viņam sējot, cita nokrita ceļmalā, un debess putni nāca un to apēda.

5 Cita krita akmenājā, kur nebija daudz zemes, un tūliņ uzdīga, jo tā nebija dziļi zemē.

6 Kad uzlēca saule, tā novīta un nokalta, jo tai nebija saknes.

7 Bet cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca.

8 Bet cita krita labā zemē un nesa augļus: cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus.

9 Kam ausis dzirdēšanai, lai dzird!

10 Un Viņa mācekļi piegājuši sacīja Viņam: Kāpēc Tu tiem runā līdzībās?

11 Viņš atbildēja un sacīja tiem: Jums dots saprast debesvalstības noslēpumus, bet viņiem nav dots.

12 Jo kam ir, tam tiks dots, lai būtu pārpilnībā, bet kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas viņam ir.

13 Tāpēc es runāju viņiem līdzībās, jo tie redzēdami neredz, dzirdēdami nedzird un arī nesaprot.

14 Un izpildīsies viņos Isaja pravietojums, kas saka: ar dzirdi jūs dzirdēsiet, bet nesapratīsiet; skatīdamies redzēsiet, bet nesaredzēsiet.

15 Jo šīs tautas sirds ir nocietināta, un ar ausīm viņi grūti dzird, un savas acis viņi aizver, lai acīm neredzētu un ar ausīm nedzirdētu, un sirdī nesaprastu un neatgrieztos, lai es viņus izdziedinātu.

16 Svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird.

17 Patiesi es jums saku: daudzi pravieši un taisnīgie vēlējās redzēt, ko jūs redzat, bet nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nedzirdēja.

18 Tad nu klausieties līdzību par sējēju!

19 Pie ikviena, kas vārdu par valstību dzird, bet to nesaprot, nāk ļaunais un izrauj to, kas bija iesēts viņa sirdī. Šis ir tas, kas ceļmalā bija iesēts.

20 Bet iesētais akmenājā ir tas, kas vārdu dzird un tūliņ to priekā pieņem.

21 Bet tanī nav saknes, tas nav pastāvīgs. Tiklīdz sākas bēdas un vajāšanas vārda dēļ, viņš tūdaļ ieļaunojas.

22 Bet starp ērkšķiem sētais ir tas, kas vārdu dzird, bet šīs pasaules rūpes un bagātības viltība nomāc vārdu; un viņš nenes augļus.

23 Bet labā zemē sētais ir tas, kas vārdu dzird un to saprot, un nes augļus: cits simtkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus, bet cits trīsdesmitkārtīgus.

24 Citu līdzību Viņš teica tiem, sacīdams: Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā.

25 Bet kamēr ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli starp kviešiem, un aizgāja.

26 Bet kad labība uzauga un deva augļus, tad parādījās arī nezāle.

27 Tad pienāca nama tēva kalpi un sacīja viņam: Kungs, vai tu neiesēji labu sēklu savā tīrumā? No kurienes tad radās nezāle?

28 Viņš tiem sacīja: Cilvēks, ienaidnieks, to padarīja. Bet kalpi sacīja viņam: Ja vēlies, mēs iesim un to izravēsim.

29 Bet viņš sacīja: Nē, lai jūs, ravējot nezāli, kopā ar to neizrautu arī kviešus.

30 Ļaujiet abiem augt līdz pļaujas laikam! Un pļaujas laikā es teikšu pļāvējiem: savāciet vispirms nezāli un sasieniet to kūlīšos sadedzināšanai, bet kviešus sakraujiet manā šķūnī.

31 Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja, sacīdams: Debesvalstība pielīdzināma sinepju graudam, ko cilvēks paņēma un iesēja savā tīrumā.

32 Šī gan ir mazākā no visām sēklām, bet kad tā izaug, tā lielāka par visiem dārza stādiem un kļūst koks, tā ka debess putni nāk un dzīvo tā zaros.

33 Citu līdzību Viņš tiem sacīja: Debesvalstība pielīdzināma raugam, ko sieviete ņem un iejauc trijos mēros miltu, iekams viss sarūgst.

34 Šo visu Jēzus runāja ļaudīm līdzībās; un bez līdzībām Viņš tiem nerunāja nekā,

35 Lai piepildītos, ko pravietis priekšsludinājis, sacīdams: Es atdarīšu savu muti līdzībās, atklāšu to, kas no pasaules radīšanas bija apslēpts.

36 Tad Viņš, atlaidis ļaudis, iegāja namā, un Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: Izskaidro mums līdzību par nezāli tīrumā!

37 Viņš atbildēja un sacīja tiem: Cilvēka Dēls ir tas, kas sēj labo sēklu.

38 Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla - valstības bērni, bet nezāle ir ļaunā bērni.

39 Bet ienaidnieks, kas to sējis, ir sātans. Pļauja ir pasaules gals, bet pļāvēji ir eņģeļi.

40 Kā nezāles savāc un ugunī sadedzina, tā tas notiks arī pasaules beigās.

41 Cilvēka Dēls izsūtīs savus eņģeļus, un tie salasīs Viņa valstībā visus apgrēcības un netaisnības darītājus

42 Un iemetīs tos uguns krāsnī. Tur būs raudāšana un zobu griešana.

43 Tad taisnīgie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēšanai, lai dzird!

44 Debesvalstība pielīdzināma tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrod un paslēpj; un viņš, būdams priecīgs par to, iet un pārdod visu, kas viņam ir, un pērk šo tīrumu.

45 Vēl debesvalstība pielīdzināma tirgotājam, kas meklē labas pērles.

46 Un viņš, atradis vienu dārgu pērli, aizgāja un pārdeva visu, kas viņam bija, un nopirka to.

47 Vēl debesvalstība pielīdzināma jūrā izmestam tīklam, kas savāc visāda veida zivis.

48 Un viņi, kad tas bija pilns, izvilkuši un krastā sēdēdami, labās savāca traukos, bet sliktās izmeta ārā.

49 Tā tas būs arī pasaules beigās: eņģeļi izies un no taisnīgo vidus atšķirs ļaunos,

50 Un iemetīs viņus uguns krāsnī; tur būs raudāšana un zobu griešana.

51 Vai jūs visu to sapratāt? Tie atbildēja Viņam: Jā gan!

52 Viņš tiem sacīja: Tāpēc ikviens rakstu mācītājs, kas mācīts debesvalstībai, pielīdzināms nama tēvam, kas no sava mantu krājuma izceļ jauno un veco.

53 Un notika, kad Jēzus šīs līdzības bija beidzis, ka Viņš aizgāja no turienes.

54 Un Viņš, nonācis savā dzimtenē, mācīja tos viņu sinagogās tā, ka tie brīnījās un sacīja: No kurienes Viņam tāda gudrība un spēks?

55 Vai Viņš nav galdnieka dēls? Vai Viņa māte nesaucas Marija un Viņa brāļi Jēkabs un Jāzeps, un Sīmanis, un Jūda?

56 Un vai Viņa māsas nav visas pie mums? No kurienes tad Viņam tas viss?

57 Un tie ieļaunojās no Viņa. Bet Jēzus sacīja viņiem: Pravietis nav bez cieņas, bet ne savā tēvzemē un savās mājās.

58 Un Viņš tur nedarīja daudz brīnumu viņu neticības dēļ.

   

From Swedenborg's Works

 

Arcana Coelestia #3310

Study this Passage

  
/ 10837  
  

3310. 'A man of the field' means the good of life that has its origin in matters of doctrine. This is clear from the meaning of 'the field'. In the Word reference is made in many places to the earth (or the land), the ground, and the field. When used in a good sense 'the earth' means the Lord's kingdom in heaven and on earth, and so the Church, which is the Lord's kingdom on earth. 'The ground' is used in a similar though more limited sense, 566, 662, 1066-1068, 1262, 1413, 1733, 1850, 2117, 2118 (end), 2928; and the same things are also meant by 'the field', though in a more limited sense still, 368, 2971. And since the Church is not the Church by virtue of matters of doctrine except insofar as these have the good of life as the end in view, or what amounts to the same, unless matters of doctrine are joined to the good of life, 'the field' therefore means primarily the good of life. But in order that such good may be that of the Church, matters of doctrine from the Word which have been implanted within that good must be present. In the absence of matters of doctrine the good of life does indeed exist, but it is not as yet that of the Church, and so not as yet truly spiritual, except in the sense that it has the potentiality to become so, like the good of life as this exists with gentiles who do not possess the Word and therefore do not know the Lord.

[2] That 'the field' is the good of life in which the things of faith, that is, spiritual truths existing with the Church, are implanted, becomes quite clear from the Lord's parable about the sower in Matthew,

A sower went out to sow, And as he sowed some fell on the pathway, and the birds came and devoured them. Some fell on rocky ground where they did not have much soil, 1 and immediately they sprang up, since they had no depth of soil 2 , but when the sun rose they were scorched; and since they had no root they withered away. Some fell among thorns, and the thorns came up and choked them. But some fell on good soil 2 and yielded fruit, some a hundredfold, some sixty, some thirty. He who has an ear to hear let him hear. Matthew 13:4-9; Mark 4:3-9; Luke 8:5-8.

This describes four types of land or ground within the field, that is, within the Church. The fact that here 'the seed' is the Lord's Word, and so the truth which is called the truth of faith, and that 'the good soil' is the good which is called the good of charity is evident to anyone, for it is the good in man that receives the Word. 'The pathway' is falsity, 'rocky ground' is truth which is not rooted in good, 'thorns' are evils.

[3] With regard to the good of life which has its origin in matters of doctrine being meant by 'a man of the field', the position is that those who are being regenerated first of all do good as matters of doctrine direct them, for they do not of themselves know what good is. They learn to do good from matters of doctrine concerning love and charity; from these they know who the Lord is, who the neighbour is, what love is, and what charity is, and so what good is. Those who have come into this stage are stirred by the affection for truth and are called 'men (vir) of the field'. But after that, once they have been regenerated they do good not from matters of doctrine but from love and charity, for the good itself which they have learned about through matters of doctrine exists with them, and they are in that case called 'men (homo) of the field'. It is like someone who is by nature inclined to commit adultery, steal, and murder but who learns from the Ten Commandments that such practices belong to hell and so refrains from them. In this state he is influenced by the Commandments, for he fears hell and learns from those Commandments and similarly from much else in the Word how he ought to conduct his life. In his case when he does what is good he does it from the Commandments. But when good exists with him he starts to loathe adultery, theft, and murder to which he was previously inclined. In this state he no longer does what is good from the Commandments but from the good which by now resides with him. In the first state the truth he learns directs him to good, but in the second state good is the source of truth taught by him.

[4] The same also applies to spiritual truths which are called doctrinal and are more interior Commandments still. For matters of doctrine are interior truths which the natural man possesses, the first truths there being sensory ones, the second truths being factual, and interior truths matters of doctrine. The latter are based on factual truths inasmuch as a person can have and retain no idea, notion, or concept of them except from factual truths. But the foundations on which factual truths are based are sensory truths, for without sensory truths nobody is able to possess factual ones. Such truths, that is to say, factual and sensory, are meant by 'a man skilled in hunting', but matters of doctrine are meant by 'a man of the field'. Such is the order in which those kinds of truths stand in relation to one another in man. Until a person has become adult therefore, and through sensory and factual truths possesses matters of doctrine, he is incapable of being regenerated, for he cannot be confirmed in the truths contained in matters of doctrine except through ideas based on factual and sensory truths - for nothing is ever present in a person's thought, not even the deepest arcanum of faith there, which does not involve some natural or sensory idea, though generally a person is not aware of the essential nature of such ideas. But in the next life the nature of them is revealed before his understanding, if he so desires, and also a visual representation before his sight, if he wants it; for in the next life such things can be presented before one's eyes in a visual form. This seems unbelievable but it is nevertheless what happens there.

Footnotes:

1. literally, ground

2. literally, earth or land

  
/ 10837  
  

Thanks to the Swedenborg Society for the permission to use this translation.

©2024 New Christian Bible Study Corporation. All rights reserved. Printed from newchristianbiblestudy.org