The Bible

 

Metjū 12

Study

   

1 Tanī laikā Jēzus gāja sabatā caur druvu. Viņa mācekļi, būdami izsalkuši, sāka raut vārpas un ēst.

2 Farizeji, to redzēdami, sacīja Viņam: Lūk, Tavi mācekļi dara to, ko sabatā nepienākas darīt!

3 Bet Viņš sacīja tiem: Vai jūs neesat lasījuši, ko darīja Dāvids un tie, kas bija ar viņu, kad tas bija izsalcis?

4 Kā viņš iegāja Dieva namā un ēda upura maizi, kuru viņam un arī tiem, kas ar viņu bija, ēst nepienācās, bet tikai vienīgi priesteriem?

5 Vai, atkal, jūs nelasījāt bauslībā, ka priesteri svētnīcā sabatā lauž sabata mieru un ir bezvainīgi?

6 Bet es jums saku: šeit ir lielāks nekā svētnīca.

7 Ja jūs saprastu, ko tas nozīmē: es vēlos žēlsirdību, bet ne upuri, tad jūs nekad nepazudinātu nevainīgos;

8 Jo Cilvēka Dēls ir arī sabata kungs.

9 Un Viņš aizgāja no turienes un iegāja viņu sinagogā.

10 Un, lūk, tur bija cilvēks ar nokaltušu roku. Lai Viņu apvainotu, tie jautāja Viņam, sacīdami: Vai sabatā atļauts dziedināt?

11 Bet Viņš sacīja tiem: Kurš cilvēks no jums, kam viena avs un tā sabatā iekrīt bedrē, neņemtu un neizvilktu to?

12 Cilvēks ir daudz labāks par avi. Tāpēc arī atļauts sabatā labu darīt.

13 Tad Viņš sacīja cilvēkam: Izstiep savu roku! Un viņš izstiepa; un tā bija kļuvusi vesela kā otra.

14 Bet farizeji, izgājuši ārā, sazvērējās pret Viņu, kā to nogalināt.

15 Jēzus, zinādams to, aizgāja no turienes. Un daudzi sekoja Viņam, un Viņš tos visus izdziedināja.

16 Un Viņš pavēlēja, lai tie Viņu neatklāj,

17 Lai izpildītos pravieša Isaja vārdi, kas saka:

18 Šis ir mans kalps, kuru es izredzēju, mans mīlulis, pie kā manai dvēselei labpatika. Es likšu uz Viņu savu garu, un Viņš pasludinās tautām tiesu.

19 Viņš nenaidosies un netrokšņos, un neviens ielās Viņa balsi nedzirdēs.

20 Viņš ielauztu niedri nenolauzīs un kvēlošu degli neizdzēsīs, kamēr nebūs licis taisnībai uzvarēt.

21 Un Viņa vārds ir tautu cerība.

22 Tad atveda pie Viņa ļaunā gara apsēsto, kas bija akls un mēms; un Viņš to izdziedināja tā, ka tas varēja runāt un redzēt.

23 Un visi ļaudis brīnījās un sacīja: Vai tik Viņš nav Dāvida Dēls?

24 Bet farizeji, to dzirdēdami, sacīja: Viņš neizdzen ļaunos garus citādi kā tikai ar Belcebulu, velnu virsnieku.

25 Jēzus, zinādams viņu domas, tiem sacīja: Ikviena valsts, kura pati sevī sašķēlusies, iznīks; un ikviena pilsēta vai māja, kura pati sevī sašķēlusies, nepastāvēs.

26 Ja nu sātans izdzen sātanu, tad viņš pats sevī sašķēlies: kā tad pastāvēs viņa valsts?

27 Ja tad es ļaunos garus izdzenu ar Belcebulu, ar ko tad izdzen jūsu dēli? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji.

28 Bet ja es izdzenu sātanus ar Dieva garu, tad pie jums atnākusi Dieva valstība.

29 Un kā var kāds ieiet stipra cilvēka mājā un izlaupīt viņa mantu, ja iepriekš nesasien stipro? Un tad tā māju izlaupīs.

30 Kas nav ar mani, tas ir pret mani; kas ar mani nesakrāj, tas izšķiež.

31 Tāpēc es jums saku: Katrs grēks un zaimi cilvēkiem tiks piedots; bet zaimi pret Garu netiks piedoti.

32 Un ja kāds sacīs vārdu pret Cilvēka Dēlu, tam tiks piedots, bet kas runās pret Svēto Garu, tam netiks piedots ne šinī, ne nākošajā pasaulē.

33 Vai nu jūs koku atzīstat par labu un tā augļus par labiem, vai atzīstat koku par nelabu un tā augļus par nelabiem, jo koku pazīst pēc tā augļiem.

34 Čūsku izdzimums, kā jūs varat runāt labu, būdami ļauni? Jo no sirds pārpilnības runā mute.

35 Labs cilvēks no dārgumu krātuves iznes labu mantu, bet ļauns cilvēks no ļaunumu krātuves iznes ļaunu.

36 Bet es jums saku, ka cilvēki par katru nevajadzīgu vārdu, ko tie izrunā, dos norēķinu tiesas dienā.

37 Jo pēc taviem vārdiem tevi attaisnos un pēc taviem vārdiem tevi pazudinās.

38 Tad daži rakstu mācītāji un farizeji atbildēja Viņam, sacīdami: Mācītāj, mēs vēlamies no Tevis redzēt brīnumu!

39 Viņš atbildēja tiem un sacīja: Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmi, bet cita zīme netiks dota kā tikai pravieša Jonasa zīme.

40 Kā Jonass trīs dienas un trīs naktis bija lielzivs iekšās, tā Cilvēka Dēls trīs dienas un trīs naktis būs zemes klēpī.

41 Ninīves vīri stāsies tiesā pret šo cilti un notiesās to, jo viņi, Jonasam sludinot, atgriezās no grēkiem. Un, lūk, šeit ir vairāk kā Jonass.

42 Dienvidu ķēniņiene stāsies tiesā pret šo cilti un notiesās to, jo viņa nāca no pasaules malas, lai dzirdētu Salomona gudrību, bet šeit ir vairāk kā Salomons.

43 Kad ļaunais gars iziet no cilvēka, tas klejo, meklēdams mieru, bet neatrod to.

44 Tad viņš saka: Es atgriezīšos savā mājā, no kuras es izgāju. Un atnācis, viņš atrod to neaizņemtu, izslaucītu ar slotu un uzpostu.

45 Tad viņš aiziet un paņem līdz septiņus garus, kas ļaunāki par viņu; un iegājuši tie tur dzīvo; un šī cilvēka pēdējais stāvoklis kļūst ļaunāks nekā pirmais. Tā tas notiks arī šai ļaunajai ciltij.

46 Kamēr Viņš vēl runāja ļaudīm, lūk, Viņa māte un Viņa brāļi stāvēja ārā, vēlēdamies ar Viņu runāt.

47 Kāds Viņam sacīja: Lūk, Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un meklē Tevi.

48 Bet Viņš atbildēja tam, kas Viņam paziņoja, sacīdams: Kas ir mana māte un kas mani brāļi?

49 Un Viņš, izstiepis roku pār saviem mācekļiem, sacīja: Lūk, mana māte un mani brāļi!

50 Jo kas izpilda mana Tēva prātu, kas debesīs, tas ir mans brālis un māsa, un māte.

   

From Swedenborg's Works

 

True Christian Religion #571

Study this Passage

  
/ 853  
  

571. CHAPTER TEN

REFORMATION AND REGENERATION

After dealing with repentance we come next in order to reformation and regeneration, because these come after repentance and it is by repentance that they advance. There are two states which a person must enter upon and undergo to pass from being natural to being spiritual. The first state is called reformation, the second regeneration. In his first state a person looks from his natural to his spiritual man and desires to be spiritual; in the second state he becomes spiritual-natural. The first state is formed by means of the truths which must become part of faith, and these enable him to look towards charity. The second state is formed by the kinds of good which make up charity, and from them he enters into the truths of faith. To put this in other terms, the first state is one of thought on the part of the understanding, but the second is one of love on the part of the will. When this state begins and develops, a mental change takes place; for there is a turning-point, following which the love of the will flows into the understanding, and drives and guides it to think in harmony and in keeping with its love. In so far therefore as the good of love then plays the leading role, and the truths of faith take second place, to that extent he is a spiritual man and a new creature. Then charity inspires his actions, faith his speech; he feels the good of charity and perceives the truth of faith. Then he is in the Lord and in a state of peace, and so he is regenerated.

[2] Anyone who has begun the first state while in the world can after death be brought into the second. But anyone who has not entered upon the first state while in the world cannot be brought into the second after death, and so cannot be regenerated. These two states can be compared with the advance of light and heat in spring days; the first state can be compared with twilight and cock-crow, the second with morning and dawn; and its development with the day advancing to noon, and so growing in light and heat. It can also be compared with a harvest, which begins with the blade, then grows into awns and ears and finally becomes the wheat in them. Or again with a tree: first it springs from a seed in the ground, then becomes a stalk from which branches come forth; these are decked with leaves, and then it flowers, and the inmost part of the flower is the beginning of the fruit; and as the fruits ripen they produce new seeds as their offspring. The first state, that of reformation, can also be compared with the state of a silk-worm, when it draws silk thread out of itself and wraps itself in it; and after its hard labour is over, it flies out into the air, and feeds, not as formerly on leaves, but on the juices in flowers.

  
/ 853  
  

Thanks to the Swedenborg Society for the permission to use this translation.