The Bible

 

Lūkass 8

Study

   

1 Un pēc tam notika, ka Viņš apstaigāja pilsētas un miestus, mācīdams un sludinādams Dieva valstību, un tie divpadsmit bija ar Viņu,

2 Un arī dažas sievietes, kuras Viņš bija izdziedinājis no ļaunajiem gariem un slimībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi ļaunie gari,

3 Un Joanna, Heroda nama pārvaldnieka Kūzas sieva, un Zuzanna, un daudzas citas, kas ar savu rocību kalpoja Viņam.

4 Bet kad sanāca daudz ļaužu un no visām pilsētām steidzās pie Viņa, tad Viņš runāja līdzībā:

5 Izgāja sējējs savu sēklu sēt; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un debess putni to apēda.

6 Cita krita uz klints un uzdīgusi nokalta, jo tai nebija mitruma.

7 Un cita krita starp ēkšķiem, un ērkšķi, kopā augot, nomāca to.

8 Un cita krita labā zemē un uzdīgusi deva simtkārtīgus augļus. To sacījis, Viņš sauca: Kam ausis dzirdēšanai, lai dzird!

9 Bet Viņa mācekļi jautāja, ko šī līdzība nozīmē?

10 Viņš tiem sacīja: Jums dota Dieva valstības noslēpumu saprašana, bet citiem līdzībās, tā ka redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot.

11 Bet šī līdzība ir: sēkla ir Dieva vārds.

12 Bet kas ceļmalā, ir tie, kas dzird; pēc tam nāk velns un aiznes vārdu no viņu sirdīm, lai tie neticētu un netiktu pestīti.

13 Un kas uz klints, ir tie, kas dzirdēdami vārdu, priekā uzņem to, bet tiem nav saknes; kādu laiku viņi tic, bet kārdināšanas brīdī tie atkrīt.

14 Bet kas krita ērkšķos, ir tie, kas dzird, bet, viņiem aizejot, gan rūpes, gan bagātība un dzīves bauda nomāc to; un viņi nenes augļus.

15 Bet kas labajā zemē, ir tie, kas, vārdu dzirdējuši, patur to labajā un dziļajā sirdī; un viņi nes augļus pacietībā.

16 Bet neviens, aizdedzinājis sveci, to neapsedz ar trauku, nedz liek zem gultas, bet liek svečturī, lai ienācēji redzētu gaismu.

17 Jo nav nekā noslēpta, kas netiktu atklāts, un nekā paslēpta, kas nekļūs zināms un nenāks atklātībā.

18 Tāpēc ievērojiet, ko jūs klausāties! Jo kam ir, tam tiks dots; un kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas tam šķietami ir.

19 Bet atnāca pie Viņa māte un Viņa brāļi un daudzo ļaužu dēļ nevarēja Viņam tikt klāt.

20 Un Viņam tika ziņots: Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt.

21 Viņš atbildēja tiem, sacīdams: Mana māte un mani brāļi ir tie, kas Dieva vārdu klausās un izpilda.

22 Bet kādā dienā notika, ka Viņš un Viņa mācekļi iekāpa laivā; un Viņš tiem sacīja: Pārcelsimies pāri ezeram! Un viņi cēlās pāri.

23 Un, tiem pārceļoties, Viņš aizmiga. Un pāri ezeram sacēlās brāzmaini vēji, un viņus aplēja, un tie bija briesmās.

24 Bet piegājuši, tie modināja Viņu, sacīdami: Mācītāj, mēs ejam bojā! Un Viņš uzcēlies apsauca vēju un ūdens viļņošanu, un tie norima, un tapa klusums.

25 Tad Viņš tiem sacīja: Kur jūsu ticība? Un viņi bailēs un izbrīnā viens otram sacīja: Kā šķiet, kas Viņš ir, ka Viņš pavēl vējiem un jūrai, un tie Viņam paklausa?

26 Un viņi pārcēlās uz geraziešu apgabalu, kas iepretim Galilejai.

27 Un, kad Viņš izkāpa krastā, Viņu sastapa kāds vīrs, kas jau ilgāku laiku bija ļaunā gara apsēsts. Drēbes viņš nevalkāja un arī mājās nedzīvoja, bet kapenēs.

28 Viņš, ieraudzījis Jēzu, krita Viņa priekšā, un, skaļā balsī kliegdams, sacīja: Kas man ar Tevi, Jēzu, visaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoci mani!

29 Un Viņš pavēlēja nešķīstajam garam iziet no šī cilvēka, jo jau ilgu laiku viņš mocīja to. Un viņu saistīja važās un dzelžos, lai sargātu viņu. Bet viņš sarāva važas, un ļaunais gars to dzina tuksnesī.

30 Bet Jēzus viņam jautāja, sacīdams: Kāds ir tavs vārds? Un viņš atbildēja: Leģions, jo daudzi ļaunie gari bija viņā iegājuši.

31 Un tie lūdza Viņu, lai Viņš nepavēl tiem iet bezdibenī.

32 Bet tur bija liels cūku bars, kas ganījās kalnā; un tie lūdza Viņu, lai atļauj ieiet tanīs. Un Viņš tiem atļāva.

33 Tad ļaunie gari, izgājuši no cilvēka, iegāja cūkās; un ganāmais pulks no kraujas strauji metās ezerā un noslīka.

34 Kad gani redzēja notikušo, viņi aizskrēja un izstāstīja par to pilsētā un ciemos.

35 Un viņi izgāja skatīt notikušo, un, atnākuši pie Jēzus, atrada cilvēku, no kura bija izgājuši ļaunie gari, apģērbtu un pilnā prātā sēžam pie Viņa kājām, un tie izbijās.

36 Bet tie, kas redzēja, stāstīja viņiem, kā tas no leģiona izdziedināts.

37 Un viss geraziešu apgabala iedzīvotāju vairākums lūdza Viņu aiziet no tiem, jo viņus bija pārņēmušas lielas bailes. Bet Viņš, iekāpis laivā, atgriezās atpakaļ.

38 Un vīrs, no kura ļaunie gari bija izgājuši, lūdza Viņu, lai atļauj palikt pie Viņa; bet Jēzus atlaida to, sacīdams:

39 Atgriezies savās mājās un stāsti, ko Dievs tev lielu darījis! Un viņš gāja, sludinādams visā pilsētā, ko lielu Jēzus viņam darījis.

40 Bet notika, kad Jēzus atgriezās, ka ļaudis saņēma Viņu, jo visi Viņu gaidīja.

41 Un, lūk, tur atnāca cilvēks, vārdā Jairs, kas bija sinagogas priekšnieks; un tas, nokritis pie Jēzus kājām, lūdza Viņu ienākt tā namā,

42 Jo viņam bija vienīgā meitiņa ap divpadsmit gadu, un viņa bija pie miršanas. Un notika, ka, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu.

43 Un kāda sieviete, kura divpadsmit gadus cieta no asins tecēšanas un ārstiem bija atdevusi visu savu mantu, bet neviens nespēja to izārstēt,

44 No mugurpuses piegājusi, pieskārās Viņa drēbju šuvei, un tūliņ asins tecēšana apstājās.

45 Un Jēzus sacīja: Kas man pieskārās? Bet kad visi liedzās, Pēteris un tie, kas ar Viņu bija, sacīja: Mācītāj, ļaudis drūzmējas un Tevi spiež, un Tu saki: kas man pieskārās?

46 Un Jēzus sacīja: Man kāds pieskārās, jo es jutu, ka spēks iziet no manis.

47 Bet sieviete, redzēdama, ka viņa nav palikusi nemanīta, trīcēdama piegāja un krita pie Viņa kājām, un visas tautas priekšā norādīja, kāda iemesla dēļ Viņam pieskārusies un ka tūdaļ kļuvusi vesela.

48 Bet viņš tai sacīja: Meit, tava ticība tevi glābusi, ej mierā!

49 Viņam vēl runājot, nāca kāds pie sinagogas vecākā un sacīja viņam: Tava meitiņa mirusi, neapgrūtini Viņu!

50 Bet Jēzus, dzirdējis šos vārdus, sacīja meitiņas tēvam: Nebīsties, tikai tici, un viņa tiks glābta!

51 Un Viņš, namā ieejot, neatļāva nevienam līdzi nākt, kā vien Pēterim un Jēkabam, un Jānim, un meitiņas tēvam, un mātei.

52 Bet visi raudāja un apraudāja viņu. Bet Viņš sacīja: Neraudiet, meitene nav mirusi, bet guļ.

53 Un tie izsmēja Viņu, zinādami to, ka tā mirusi.

54 Bet Viņš ņēma to aiz rokas un sauca, sacīdams: Meitiņ, celies augšām!

55 Un viņas gars atgriezās; un viņa tūdaļ uzcēlās. Un Viņš lika dot tai ēst.

56 Un viņas vecāki brīnījās; un Viņš tiem pavēlēja nesacīt nevienam par notikušo.

   

From Swedenborg's Works

 

Apocalypse Explained #586

Study this Passage

  
/ 1232  
  

586. That they should not adore demons, signifies that they should not worship their own cupidities. This is evident from the signification of "to adore," as being to worship, and from the signification of "demons," as being evil cupidities. "Demons" are evil cupidities because by demons infernal spirits are meant, and all spirits that are in the hells are nothing but evil cupidities; for all spirits that are in the hells, as well as all angels in the heavens, are from the human race; and every man after death becomes such as his life has been in the world, consequently such as his affection has been; therefore after death man is wholly his affection, a good man the affection of good and truth, and an evil man the affection of evil and falsity. Moreover, every man after death thinks, wills, speaks, and acts in accordance with his affection. The affection of evil and falsity is what is called cupidity, and is what is signified by "demon. "

[2] But what is meant by "worshiping demons" shall also be told briefly. Every man is associated with spirits; without association and conjunction with them no one can live; and the spirits with man are such as his affections or cupidities are; therefore when man in his worship does not look to the Lord or to the neighbor, but looks to himself and to the world, that is, when he worships God for the sole end of being carried to honors, and of gaining wealth, or of being able to do injury to others, then he worships demons; for then the Lord is not present in his worship, but infernal spirits are present, who are closely associated with him. These spirits are so insane as to believe that they are gods, and that they are to be worshiped; for every spirit, as well as every man, who is in the love of self, is eager to be worshiped as a god; consequently this insane cupidity continues with men after death, when they become demon-spirits; and this is what is signified by "adoring demons."

[3] This worship is meant also by "sacrificing to demons." In Moses:

They provoked Him to jealousy with strange gods, with abominations they made Him angry. They sacrificed to demons that were not God, to gods that they knew not (Deuteronomy 32:16, 17).

The sons of Israel shall sacrifice at the entrance of the tent, and they shall no more sacrifice their sacrifices unto demons, after whom they go whoring (Leviticus 17:7).

The sacrifices that were offered at the entrance of the tent represented the worship of the Lord, because the altar, and also the tabernacle, represented heaven where the Lord is present; but the sacrifices that were offered elsewhere represented worship where the Lord is not present, thus the worship of demons; this was because all things at that time were representative.

[4] In David:

They sacrificed their sons and their daughters unto demons (Psalms 106:37).

This was altogether infernal; but in the spiritual sense "to sacrifice sons and daughters" signified to pervert and destroy the truths and goods of the church by evil cupidities; "sons" signifying the truths of the church, and "daughters" its goods.

[5] In Isaiah:

The tziim shall encounter the ijim, and the demon of the wood shall meet his fellow, the night-monster shall also settle there and find for itself rest (Isaiah 34:14).

This treats of the total devastation of the church by corporeal and merely natural lusts, from which flow forth falsities and evils of every kind; such lusts are signified by "the tziim and the ijim," also by "the night-monster, and the demon of the wood" (or satyr).

[6] So elsewhere in the same:

The tziim shall sing 1 there, and their houses shall be full of ochim, and the daughters of the owl shall dwell there, and the demons of the wood shall dance there (Isaiah 13:21).

This is said of Babylon; that there are such corporeal and purely natural lusts with those who are meant by Babylon, and that these constitute the life of their mind is signified by "their houses shall be full of such things," and "they shall dwell and dance there." "House" signifies the mind or disposition of man, with the things therein; "daughters of the owl" signify falsities, and "demons of the wood" (or satyrs) cupidities merely corporeal. Like things are said of Babylon in Revelation:

Babylon is become a habitation of demons, and a hold of every unclean spirit, and a hold of every unclean and hateful bird (Revelation 18:2).

The demons cast out by the Lord, by which many were then obsessed, signify falsities of every kind by which the church was infested, and from which it was delivered by the Lord (as in Matthew 8:16, 28; 9:32, 33; 10:8; 12:22; 15:22; Mark 1:32-34; Luke 4:33-38, 41; 8:2, 26-40; 9:1, 37-44, 49, 50; 13:32; and elsewhere).

Footnotes:

1. Latin has "sing," the Hebrew "lie," as also in AE 1029; AR 548, 757.

  
/ 1232  
  

Thanks to the Swedenborg Foundation for their permission to use this translation.