¹ Jēkabs, Dieva un mūsu Kunga Jēzus Kristus kalps, sveicina divpadsmit ciltis, kas dzīvo izklīdinātas.

² Mani brāļi, uzskatiet to kā lielu prieku, ka jūs piemeklē dažādi kārdinājumi,

³ Zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada pacietību!

⁴ Bet pacietība parādās pilnīgā darbā, lai jūs būtu pilnīgi, nepeļami un bez kādiem trūkumiem.

⁵ Ja kādam no jums trūkst gudrības, lai izlūdzas to no Dieva, kas visiem dod bagātīgi un bez pārmetumiem, un tā viņam tiks dota.

⁶ Bet lai lūdz ticībā, nemaz nešaubīdamies, jo, kas šaubās, tas līdzīgs jūras vilnim, ko vējš dzenā un mētā.

⁷ Lai tāds cilvēks nedomā kaut ko no Kunga saņemt.

⁸ Vīrs, kam dalīta dvēsele, ir nepastāvīgs visos savos ceļos.

⁹ Bet lai pazemīgais brālis lepojas savā paaugstināšanā,

¹⁰ Bet bagātais savā pazemībā, jo kā zāles zieds viņš izzudīs.

¹¹ Jo saule uzlēca savā karstumā un izkaltēja zāli, un tās zieds nokrita, un tās vaiga skaistums gāja bojā. Tāpat bagātais nonīks savās gaitās.

¹² Svētīgs tas vīrs, kas panes pārbaudījumus, jo pārbaudīts tas saņems dzīvības kroni, ko Dievs apsolīja tiem, kas Viņu mīl.

¹³ Neviens kārdināšanā lai nesaka, ka Dievs to kārdina, jo Dievu nevar kārdināt uz ļaunu, un Viņš nevienu nekārdina.

¹⁴ Bet katru kārdina viņa paša kārība, kas to vilina un valdzina.

¹⁵ Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet padarītais grēks dzemdē nāvi.

¹⁶ Tādēļ nemaldieties, mani mīļie brāļi!

¹⁷ Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes. Tā nāk no gaismas Tēva, kurā nav pārmaiņas, nedz pārgrozības ēnas.

¹⁸ Labprātīgi Viņš mūs dzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu Viņa radījumu pirmdzimtie.

¹⁹ Ziniet, mani mīļie brāļi: katrs cilvēks, lai čakls klausīties, bet lēns runāt un lēns dusmoties.

²⁰ Jo cilvēka dusmas nesagādā Dieva taisnību.

²¹ Tāpēc, atmezdami katru netīrību un ļaunuma pārpilnību, lēnprātībā saņemiet iesēto vārdu, kas var izglābt jūsu dvēseles!

²² Esiet vārda izpildītāji, bet ne tikai klausītāji, paši sevi apmānīdami,

²³ Jo, ja kāds ir vārda klausītājs, bet ne izpildītājs, tas līdzīgs vīram, kas skata savus sejas vaibstus spogulī.

²⁴ Sevi aplūkojis, tas aiziet un tūliņ aizmirst, kāds viņš bija.

²⁵ Bet kas uzmanīgi ieskatās pilnīgās brīvības likumā un paliek tanī, tas nav palicis aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs, tas būs svētīgs savā darbībā.

²⁶ Ja kāds domā, ka tas ir dievbijīgs, un nesavalda savu mēli, bet maldina savu sirdi, tad viņa dievbijība ir tukša.

²⁷ Tīra un neaptraipīta dievbijība Dieva Tēva priekšā ir tad, ja apmeklē bēdās bāreņus un atraitnes un sevi pasargā neaptraipītu no šīs pasaules.

¹ So these three men ceased to answer Job, because he was righteous in his own eyes.

² Then was kindled the wrath of Elihu the son of Barachel the Buzite, of the kindred of Ram: against Job was his wrath kindled, because he justified himself rather than God.

³ Also against his three friends was his wrath kindled, because they had found no answer, and yet had condemned Job.

⁴ Now Elihu had waited till Job had spoken, because they were elder than he.

⁵ When Elihu saw that there was no answer in the mouth of these three men, then his wrath was kindled.

⁶ And Elihu the son of Barachel the Buzite answered and said, I am young, and ye are very old; wherefore I was afraid, and durst not shew you mine opinion.

⁷ I said, Days should speak, and multitude of years should teach wisdom.

⁸ But there is a spirit in man: and the inspiration of the Almighty giveth them understanding.

⁹ Great men are not always wise: neither do the aged understand judgment.

¹⁰ Therefore I said, Hearken to me; I also will shew mine opinion.

¹¹ Behold, I waited for your words; I gave ear to your reasons, whilst ye searched out what to say.

¹² Yea, I attended unto you, and, behold, there was none of you that convinced Job, or that answered his words:

¹³ Lest ye should say, We have found out wisdom: God thrusteth him down, not man.

¹⁴ Now he hath not directed his words against me: neither will I answer him with your speeches.

¹⁵ They were amazed, they answered no more: they left off speaking.

¹⁶ When I had waited, (for they spake not, but stood still, and answered no more;)

¹⁷ I said, I will answer also my part, I also will shew mine opinion.

¹⁸ For I am full of matter, the spirit within me constraineth me.

¹⁹ Behold, my belly is as wine which hath no vent; it is ready to burst like new bottles.

²⁰ I will speak, that I may be refreshed: I will open my lips and answer.

²¹ Let me not, I pray you, accept any man's person, neither let me give flattering titles unto man.

²² For I know not to give flattering titles; in so doing my maker would soon take me away.