The Bible

 

Lūkass 8

Study

   

1 Un pēc tam notika, ka Viņš apstaigāja pilsētas un miestus, mācīdams un sludinādams Dieva valstību, un tie divpadsmit bija ar Viņu,

2 Un arī dažas sievietes, kuras Viņš bija izdziedinājis no ļaunajiem gariem un slimībām: Marija, saukta Magdalēna, no kuras bija izgājuši septiņi ļaunie gari,

3 Un Joanna, Heroda nama pārvaldnieka Kūzas sieva, un Zuzanna, un daudzas citas, kas ar savu rocību kalpoja Viņam.

4 Bet kad sanāca daudz ļaužu un no visām pilsētām steidzās pie Viņa, tad Viņš runāja līdzībā:

5 Izgāja sējējs savu sēklu sēt; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un debess putni to apēda.

6 Cita krita uz klints un uzdīgusi nokalta, jo tai nebija mitruma.

7 Un cita krita starp ēkšķiem, un ērkšķi, kopā augot, nomāca to.

8 Un cita krita labā zemē un uzdīgusi deva simtkārtīgus augļus. To sacījis, Viņš sauca: Kam ausis dzirdēšanai, lai dzird!

9 Bet Viņa mācekļi jautāja, ko šī līdzība nozīmē?

10 Viņš tiem sacīja: Jums dota Dieva valstības noslēpumu saprašana, bet citiem līdzībās, tā ka redzēdami neredz un dzirdēdami nesaprot.

11 Bet šī līdzība ir: sēkla ir Dieva vārds.

12 Bet kas ceļmalā, ir tie, kas dzird; pēc tam nāk velns un aiznes vārdu no viņu sirdīm, lai tie neticētu un netiktu pestīti.

13 Un kas uz klints, ir tie, kas dzirdēdami vārdu, priekā uzņem to, bet tiem nav saknes; kādu laiku viņi tic, bet kārdināšanas brīdī tie atkrīt.

14 Bet kas krita ērkšķos, ir tie, kas dzird, bet, viņiem aizejot, gan rūpes, gan bagātība un dzīves bauda nomāc to; un viņi nenes augļus.

15 Bet kas labajā zemē, ir tie, kas, vārdu dzirdējuši, patur to labajā un dziļajā sirdī; un viņi nes augļus pacietībā.

16 Bet neviens, aizdedzinājis sveci, to neapsedz ar trauku, nedz liek zem gultas, bet liek svečturī, lai ienācēji redzētu gaismu.

17 Jo nav nekā noslēpta, kas netiktu atklāts, un nekā paslēpta, kas nekļūs zināms un nenāks atklātībā.

18 Tāpēc ievērojiet, ko jūs klausāties! Jo kam ir, tam tiks dots; un kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas tam šķietami ir.

19 Bet atnāca pie Viņa māte un Viņa brāļi un daudzo ļaužu dēļ nevarēja Viņam tikt klāt.

20 Un Viņam tika ziņots: Tava māte un Tavi brāļi stāv ārā un grib Tevi redzēt.

21 Viņš atbildēja tiem, sacīdams: Mana māte un mani brāļi ir tie, kas Dieva vārdu klausās un izpilda.

22 Bet kādā dienā notika, ka Viņš un Viņa mācekļi iekāpa laivā; un Viņš tiem sacīja: Pārcelsimies pāri ezeram! Un viņi cēlās pāri.

23 Un, tiem pārceļoties, Viņš aizmiga. Un pāri ezeram sacēlās brāzmaini vēji, un viņus aplēja, un tie bija briesmās.

24 Bet piegājuši, tie modināja Viņu, sacīdami: Mācītāj, mēs ejam bojā! Un Viņš uzcēlies apsauca vēju un ūdens viļņošanu, un tie norima, un tapa klusums.

25 Tad Viņš tiem sacīja: Kur jūsu ticība? Un viņi bailēs un izbrīnā viens otram sacīja: Kā šķiet, kas Viņš ir, ka Viņš pavēl vējiem un jūrai, un tie Viņam paklausa?

26 Un viņi pārcēlās uz geraziešu apgabalu, kas iepretim Galilejai.

27 Un, kad Viņš izkāpa krastā, Viņu sastapa kāds vīrs, kas jau ilgāku laiku bija ļaunā gara apsēsts. Drēbes viņš nevalkāja un arī mājās nedzīvoja, bet kapenēs.

28 Viņš, ieraudzījis Jēzu, krita Viņa priekšā, un, skaļā balsī kliegdams, sacīja: Kas man ar Tevi, Jēzu, visaugstākā Dieva Dēls? Es Tevi lūdzu, nemoci mani!

29 Un Viņš pavēlēja nešķīstajam garam iziet no šī cilvēka, jo jau ilgu laiku viņš mocīja to. Un viņu saistīja važās un dzelžos, lai sargātu viņu. Bet viņš sarāva važas, un ļaunais gars to dzina tuksnesī.

30 Bet Jēzus viņam jautāja, sacīdams: Kāds ir tavs vārds? Un viņš atbildēja: Leģions, jo daudzi ļaunie gari bija viņā iegājuši.

31 Un tie lūdza Viņu, lai Viņš nepavēl tiem iet bezdibenī.

32 Bet tur bija liels cūku bars, kas ganījās kalnā; un tie lūdza Viņu, lai atļauj ieiet tanīs. Un Viņš tiem atļāva.

33 Tad ļaunie gari, izgājuši no cilvēka, iegāja cūkās; un ganāmais pulks no kraujas strauji metās ezerā un noslīka.

34 Kad gani redzēja notikušo, viņi aizskrēja un izstāstīja par to pilsētā un ciemos.

35 Un viņi izgāja skatīt notikušo, un, atnākuši pie Jēzus, atrada cilvēku, no kura bija izgājuši ļaunie gari, apģērbtu un pilnā prātā sēžam pie Viņa kājām, un tie izbijās.

36 Bet tie, kas redzēja, stāstīja viņiem, kā tas no leģiona izdziedināts.

37 Un viss geraziešu apgabala iedzīvotāju vairākums lūdza Viņu aiziet no tiem, jo viņus bija pārņēmušas lielas bailes. Bet Viņš, iekāpis laivā, atgriezās atpakaļ.

38 Un vīrs, no kura ļaunie gari bija izgājuši, lūdza Viņu, lai atļauj palikt pie Viņa; bet Jēzus atlaida to, sacīdams:

39 Atgriezies savās mājās un stāsti, ko Dievs tev lielu darījis! Un viņš gāja, sludinādams visā pilsētā, ko lielu Jēzus viņam darījis.

40 Bet notika, kad Jēzus atgriezās, ka ļaudis saņēma Viņu, jo visi Viņu gaidīja.

41 Un, lūk, tur atnāca cilvēks, vārdā Jairs, kas bija sinagogas priekšnieks; un tas, nokritis pie Jēzus kājām, lūdza Viņu ienākt tā namā,

42 Jo viņam bija vienīgā meitiņa ap divpadsmit gadu, un viņa bija pie miršanas. Un notika, ka, Viņam ejot, ļaudis drūzmējās ap Viņu.

43 Un kāda sieviete, kura divpadsmit gadus cieta no asins tecēšanas un ārstiem bija atdevusi visu savu mantu, bet neviens nespēja to izārstēt,

44 No mugurpuses piegājusi, pieskārās Viņa drēbju šuvei, un tūliņ asins tecēšana apstājās.

45 Un Jēzus sacīja: Kas man pieskārās? Bet kad visi liedzās, Pēteris un tie, kas ar Viņu bija, sacīja: Mācītāj, ļaudis drūzmējas un Tevi spiež, un Tu saki: kas man pieskārās?

46 Un Jēzus sacīja: Man kāds pieskārās, jo es jutu, ka spēks iziet no manis.

47 Bet sieviete, redzēdama, ka viņa nav palikusi nemanīta, trīcēdama piegāja un krita pie Viņa kājām, un visas tautas priekšā norādīja, kāda iemesla dēļ Viņam pieskārusies un ka tūdaļ kļuvusi vesela.

48 Bet viņš tai sacīja: Meit, tava ticība tevi glābusi, ej mierā!

49 Viņam vēl runājot, nāca kāds pie sinagogas vecākā un sacīja viņam: Tava meitiņa mirusi, neapgrūtini Viņu!

50 Bet Jēzus, dzirdējis šos vārdus, sacīja meitiņas tēvam: Nebīsties, tikai tici, un viņa tiks glābta!

51 Un Viņš, namā ieejot, neatļāva nevienam līdzi nākt, kā vien Pēterim un Jēkabam, un Jānim, un meitiņas tēvam, un mātei.

52 Bet visi raudāja un apraudāja viņu. Bet Viņš sacīja: Neraudiet, meitene nav mirusi, bet guļ.

53 Un tie izsmēja Viņu, zinādami to, ka tā mirusi.

54 Bet Viņš ņēma to aiz rokas un sauca, sacīdams: Meitiņ, celies augšām!

55 Un viņas gars atgriezās; un viņa tūdaļ uzcēlās. Un Viņš lika dot tai ēst.

56 Un viņas vecāki brīnījās; un Viņš tiem pavēlēja nesacīt nevienam par notikušo.

   

From Swedenborg's Works

 

Arcana Coelestia #2636

Study this Passage

  
/ 10837  
  

2636. 'Abraham was a son a hundred years old' means a complete state of union. This is clear from the meaning of 'a hundred' as that which is complete, dealt with immediately below, and from the meaning of 'years' as state, dealt with in 482, 487, 488, 493, 893, here a state of union. What a complete state is of the Lord's Divine united to His Human, or what amounts to the same, united to the Rational - for the human has its beginnings in the inmost part of the rational, 2106, 2194 - is not easy to express in a way that can be understood, though it can nevertheless be illustrated by the things which with man are called a complete state when he is being reformed and regenerated.

[2] It is well known that a person cannot be regenerated except in adult years, for not until then is he able to exercise reason and judgement and in so doing to receive good and truth from the Lord. Before entering that state he is being prepared by the Lord through the implantation of such things as can serve him as the soil for receiving the seeds of truth and good. Implanted thus are many states of innocence and charity, also cognitions of good and truth, and consequently thoughts. This implantation occurs during many years before his regeneration takes place. When a person has been endowed with these things and so has been prepared, his state is now said to be complete, for the things that are interior have been arranged ready to receive. All those things with a person which the Lord grants him prior to regeneration and by means of which he is regenerated are called remnants, which in the Word are meant by the number ten, 576, 1738, 2284, and also by a hundred when the state for regeneration is complete, 1988.

[3] These things that are so with man may serve to illustrate what is meant by a complete state of the Human united to the Divine in the Lord. That is to say, they may illustrate the state when the Lord by His own power - through the conflicts brought about by temptations and through victories, and through the powers of Divine wisdom and intelligence - gathered to Himself within the Human, that is, within the Rational, so much of the Divine that He was able to unite the Divine itself to the Divine acquired within the Rational. And it was to represent this state that, even though Abraham had spent many years in the land of Canaan, Isaac was not born to him until he was a hundred years old. These are the arcana contained within the number 'a hundred years', which was Abraham's age.

[4] That the number 'a hundred' means that which is complete may also be seen from other places in the Word, as in Isaiah,

No more will there be from it an infant of days, nor an old man who has not completed his days, for the child will die a son a hundred years old, and the sinner a son a hundred years old will be accursed. Isaiah 65:20.

Here 'a hundred' clearly stands for that which is complete, for it is said, 'No more will there be an infant of days, nor an old man who has not completed his days', and, a child and a sinner will be 'a hundred years old', that is, a time when his state is complete.

[5] In Matthew,

Everyone who has left houses or brothers or sisters or father or mother or wife or children or fields, for My name's sake, will receive a hundredfold and will be allotted the inheritance of eternal life. Matthew 19:29; Mark 10:29-30.

Here 'a hundredfold' stands for that which is complete, otherwise described as 'good measure, pressed down, shaken together, and running over', in Luke 6:38.

[6] In Luke,

Some seed fell on good ground, and when it had grown up it brought forth fruit a hundredfold. Luke 8:8; Matthew 13:8, 23; Mark 4:20.

Here also 'a hundred' stands for that which is complete, a number which would not have been mentioned unless it had had that meaning. A similar meaning exists in the parable about the debtors, where the Lord says that one owed a hundred baths of oil and the other a hundred cors of wheat, Luke 16:5-7. The same applies in other places where a hundred is mentioned. It is similar with a thousand, regarding which number, see 2575.

  
/ 10837  
  

Thanks to the Swedenborg Society for the permission to use this translation.