¹ Tanī dienā Jēzus izgāja no mājas un apsēdās jūrmalā.

² Un daudz ļaužu sapulcējās ap Viņu. Tāpēc Viņš iekāpa laivā un apsēdās. Visi ļaudis stāvēja krastā.

³ Un Viņš daudz runāja tiem līdzībās, sacīdams: Lūk, sējējs izgāja sēt.

⁴ Viņam sējot, cita nokrita ceļmalā, un debess putni nāca un to apēda.

⁵ Cita krita akmenājā, kur nebija daudz zemes, un tūliņ uzdīga, jo tā nebija dziļi zemē.

⁶ Kad uzlēca saule, tā novīta un nokalta, jo tai nebija saknes.

⁷ Bet cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga un to nomāca.

⁸ Bet cita krita labā zemē un nesa augļus: cita simtkārtīgus, cita sešdesmitkārtīgus, cita trīsdesmitkārtīgus.

⁹ Kam ausis dzirdēšanai, lai dzird!

¹⁰ Un Viņa mācekļi piegājuši sacīja Viņam: Kāpēc Tu tiem runā līdzībās?

¹¹ Viņš atbildēja un sacīja tiem: Jums dots saprast debesvalstības noslēpumus, bet viņiem nav dots.

¹² Jo kam ir, tam tiks dots, lai būtu pārpilnībā, bet kam nav, no tā tiks atņemts arī tas, kas viņam ir.

¹³ Tāpēc es runāju viņiem līdzībās, jo tie redzēdami neredz, dzirdēdami nedzird un arī nesaprot.

¹⁴ Un izpildīsies viņos Isaja pravietojums, kas saka: ar dzirdi jūs dzirdēsiet, bet nesapratīsiet; skatīdamies redzēsiet, bet nesaredzēsiet.

¹⁵ Jo šīs tautas sirds ir nocietināta, un ar ausīm viņi grūti dzird, un savas acis viņi aizver, lai acīm neredzētu un ar ausīm nedzirdētu, un sirdī nesaprastu un neatgrieztos, lai es viņus izdziedinātu.

¹⁶ Svētīgas ir jūsu acis, jo tās redz, un jūsu ausis, jo tās dzird.

¹⁷ Patiesi es jums saku: daudzi pravieši un taisnīgie vēlējās redzēt, ko jūs redzat, bet nav redzējuši, un dzirdēt, ko jūs dzirdat, un nedzirdēja.

¹⁸ Tad nu klausieties līdzību par sējēju!

¹⁹ Pie ikviena, kas vārdu par valstību dzird, bet to nesaprot, nāk ļaunais un izrauj to, kas bija iesēts viņa sirdī. Šis ir tas, kas ceļmalā bija iesēts.

²⁰ Bet iesētais akmenājā ir tas, kas vārdu dzird un tūliņ to priekā pieņem.

²¹ Bet tanī nav saknes, tas nav pastāvīgs. Tiklīdz sākas bēdas un vajāšanas vārda dēļ, viņš tūdaļ ieļaunojas.

²² Bet starp ērkšķiem sētais ir tas, kas vārdu dzird, bet šīs pasaules rūpes un bagātības viltība nomāc vārdu; un viņš nenes augļus.

²³ Bet labā zemē sētais ir tas, kas vārdu dzird un to saprot, un nes augļus: cits simtkārtīgus, cits sešdesmitkārtīgus, bet cits trīsdesmitkārtīgus.

²⁴ Citu līdzību Viņš teica tiem, sacīdams: Debesvalstība pielīdzināma cilvēkam, kas labu sēklu iesēja savā tīrumā.

²⁵ Bet kamēr ļaudis gulēja, atnāca viņa ienaidnieks un iesēja nezāli starp kviešiem, un aizgāja.

²⁶ Bet kad labība uzauga un deva augļus, tad parādījās arī nezāle.

²⁷ Tad pienāca nama tēva kalpi un sacīja viņam: Kungs, vai tu neiesēji labu sēklu savā tīrumā? No kurienes tad radās nezāle?

²⁸ Viņš tiem sacīja: Cilvēks, ienaidnieks, to padarīja. Bet kalpi sacīja viņam: Ja vēlies, mēs iesim un to izravēsim.

²⁹ Bet viņš sacīja: Nē, lai jūs, ravējot nezāli, kopā ar to neizrautu arī kviešus.

³⁰ Ļaujiet abiem augt līdz pļaujas laikam! Un pļaujas laikā es teikšu pļāvējiem: savāciet vispirms nezāli un sasieniet to kūlīšos sadedzināšanai, bet kviešus sakraujiet manā šķūnī.

³¹ Vēl citu līdzību Viņš tiem stāstīja, sacīdams: Debesvalstība pielīdzināma sinepju graudam, ko cilvēks paņēma un iesēja savā tīrumā.

³² Šī gan ir mazākā no visām sēklām, bet kad tā izaug, tā lielāka par visiem dārza stādiem un kļūst koks, tā ka debess putni nāk un dzīvo tā zaros.

³³ Citu līdzību Viņš tiem sacīja: Debesvalstība pielīdzināma raugam, ko sieviete ņem un iejauc trijos mēros miltu, iekams viss sarūgst.

³⁴ Šo visu Jēzus runāja ļaudīm līdzībās; un bez līdzībām Viņš tiem nerunāja nekā,

³⁵ Lai piepildītos, ko pravietis priekšsludinājis, sacīdams: Es atdarīšu savu muti līdzībās, atklāšu to, kas no pasaules radīšanas bija apslēpts.

³⁶ Tad Viņš, atlaidis ļaudis, iegāja namā, un Viņa mācekļi piegāja pie Viņa un sacīja: Izskaidro mums līdzību par nezāli tīrumā!

³⁷ Viņš atbildēja un sacīja tiem: Cilvēka Dēls ir tas, kas sēj labo sēklu.

³⁸ Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla - valstības bērni, bet nezāle ir ļaunā bērni.

³⁹ Bet ienaidnieks, kas to sējis, ir sātans. Pļauja ir pasaules gals, bet pļāvēji ir eņģeļi.

⁴⁰ Kā nezāles savāc un ugunī sadedzina, tā tas notiks arī pasaules beigās.

⁴¹ Cilvēka Dēls izsūtīs savus eņģeļus, un tie salasīs Viņa valstībā visus apgrēcības un netaisnības darītājus

⁴² Un iemetīs tos uguns krāsnī. Tur būs raudāšana un zobu griešana.

⁴³ Tad taisnīgie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēšanai, lai dzird!

⁴⁴ Debesvalstība pielīdzināma tīrumā apslēptai mantai, ko cilvēks atrod un paslēpj; un viņš, būdams priecīgs par to, iet un pārdod visu, kas viņam ir, un pērk šo tīrumu.

⁴⁵ Vēl debesvalstība pielīdzināma tirgotājam, kas meklē labas pērles.

⁴⁶ Un viņš, atradis vienu dārgu pērli, aizgāja un pārdeva visu, kas viņam bija, un nopirka to.

⁴⁷ Vēl debesvalstība pielīdzināma jūrā izmestam tīklam, kas savāc visāda veida zivis.

⁴⁸ Un viņi, kad tas bija pilns, izvilkuši un krastā sēdēdami, labās savāca traukos, bet sliktās izmeta ārā.

⁴⁹ Tā tas būs arī pasaules beigās: eņģeļi izies un no taisnīgo vidus atšķirs ļaunos,

⁵⁰ Un iemetīs viņus uguns krāsnī; tur būs raudāšana un zobu griešana.

⁵¹ Vai jūs visu to sapratāt? Tie atbildēja Viņam: Jā gan!

⁵² Viņš tiem sacīja: Tāpēc ikviens rakstu mācītājs, kas mācīts debesvalstībai, pielīdzināms nama tēvam, kas no sava mantu krājuma izceļ jauno un veco.

⁵³ Un notika, kad Jēzus šīs līdzības bija beidzis, ka Viņš aizgāja no turienes.

⁵⁴ Un Viņš, nonācis savā dzimtenē, mācīja tos viņu sinagogās tā, ka tie brīnījās un sacīja: No kurienes Viņam tāda gudrība un spēks?

⁵⁵ Vai Viņš nav galdnieka dēls? Vai Viņa māte nesaucas Marija un Viņa brāļi Jēkabs un Jāzeps, un Sīmanis, un Jūda?

⁵⁶ Un vai Viņa māsas nav visas pie mums? No kurienes tad Viņam tas viss?

⁵⁷ Un tie ieļaunojās no Viņa. Bet Jēzus sacīja viņiem: Pravietis nav bez cieņas, bet ne savā tēvzemē un savās mājās.

⁵⁸ Un Viņš tur nedarīja daudz brīnumu viņu neticības dēļ.

¹ Run ye to and fro through the streets of Jerusalem, and see now, and know, and seek in the broad places thereof, if ye can find a man, if there be any that executeth judgment, that seeketh the truth; and I will pardon it.

² And though they say, The LORD liveth; surely they swear falsely.

³ O LORD, are not thine eyes upon the truth? thou hast stricken them, but they have not grieved; thou hast consumed them, but they have refused to receive correction: they have made their faces harder than a rock; they have refused to return.

⁴ Therefore I said, Surely these are poor; they are foolish: for they know not the way of the LORD, nor the judgment of their God.

⁵ I will get me unto the great men, and will speak unto them; for they have known the way of the LORD, and the judgment of their God: but these have altogether broken the yoke, and burst the bonds.

⁶ Wherefore a lion out of the forest shall slay them, and a wolf of the evenings shall spoil them, a leopard shall watch over their cities: every one that goeth out thence shall be torn in pieces: because their transgressions are many, and their backslidings are increased.

⁷ How shall I pardon thee for this? thy children have forsaken me, and sworn by them that are no gods: when I had fed them to the full, they then committed adultery, and assembled themselves by troops in the harlots' houses.

⁸ They were as fed horses in the morning: every one neighed after his neighbour's wife.

⁹ Shall I not visit for these things? saith the LORD: and shall not my soul be avenged on such a nation as this?

¹⁰ Go ye up upon her walls, and destroy; but make not a full end: take away her battlements; for they are not the LORD's.

¹¹ For the house of Israel and the house of Judah have dealt very treacherously against me, saith the LORD.

¹² They have belied the LORD, and said, It is not he; neither shall evil come upon us; neither shall we see sword nor famine:

¹³ And the prophets shall become wind, and the word is not in them: thus shall it be done unto them.

¹⁴ Wherefore thus saith the LORD God of hosts, Because ye speak this word, behold, I will make my words in thy mouth fire, and this people wood, and it shall devour them.

¹⁵ Lo, I will bring a nation upon you from far, O house of Israel, saith the LORD: it is a mighty nation, it is an ancient nation, a nation whose language thou knowest not, neither understandest what they say.

¹⁶ Their quiver is as an open sepulchre, they are all mighty men.

¹⁷ And they shall eat up thine harvest, and thy bread, which thy sons and thy daughters should eat: they shall eat up thy flocks and thine herds: they shall eat up thy vines and thy fig trees: they shall impoverish thy fenced cities, wherein thou trustedst, with the sword.

¹⁸ Nevertheless in those days, saith the LORD, I will not make a full end with you.

¹⁹ And it shall come to pass, when ye shall say, Wherefore doeth the LORD our God all these things unto us? then shalt thou answer them, Like as ye have forsaken me, and served strange gods in your land, so shall ye serve strangers in a land that is not yours.

²⁰ Declare this in the house of Jacob, and publish it in Judah, saying,

²¹ Hear now this, O foolish people, and without understanding; which have eyes, and see not; which have ears, and Hear not:

²² Fear ye not me? saith the LORD: will ye not tremble at my presence, which have placed the sand for the bound of the sea by a perpetual decree, that it cannot pass it: and though the waves thereof toss themselves, yet can they not prevail; though they roar, yet can they not pass over it?

²³ But this people hath a revolting and a rebellious heart; they are revolted and gone.

²⁴ Neither say they in their heart, Let us now fear the LORD our God, that giveth rain, both the former and the latter, in his season: he reserveth unto us the appointed weeks of the harvest.

²⁵ Your iniquities have turned away these things, and your sins have withholden good things from you.

²⁶ For among my people are found wicked men: they lay wait, as he that setteth snares; they set a trap, they catch men.

²⁷ As a cage is full of birds, so are their houses full of deceit: therefore they are become great, and waxen rich.

²⁸ They are waxen fat, they shine: yea, they overpass the deeds of the wicked: they judge not the cause, the cause of the fatherless, yet they prosper; and the right of the needy do they not judge.

²⁹ Shall I not visit for these things? saith the LORD: shall not my soul be avenged on such a nation as this?

³⁰ A wonderful and horrible thing is committed in the land;

³¹ The prophets prophesy falsely, and the priests bear rule by their means; and my people love to have it so: and what will ye do in the end thereof?